?

Log in

No account? Create an account

,,[Time]..

We spend as we lend
Cos we're happy to pretend
Everything's gonna be oki
We shake as we break
Never give until we take
And we hate when we have to pay
We flirt while we work
To forget about the hurt
And we trash that we left behind
We sink as we swim
The ice is wearing thin
We're running, we're running, we're running
Out of time

..[Night Pigeons]..

If you'll take one step closer, I'll take two steps away...

Neatceros gan, kur tas bija, bet ienāca prātā.
Vakar vakarā gājām uz bāru "I love you" uz to pa pusei oficiālo pasākumu, izdomājām, ka jēga tāpat maza tur iet uz aizgājām uz vietu, kur sen nebiju bijusi "J. Lemon" bāru. Joprojām tā pati jaukā atmosfēra, zināmas sejas apkārt, fonā skan tas viss, ko klausījāmies, kad mums bija 16 un man uznāca nostaļģija :)
Atbraucot mājās iegāju www.nekac.lv un paskatījos vecās bildes no Zabadaka pasākumiem. Atceros, ka parasti sestdienu vakaros no skapja tika izvilkti vistrakākie, krāsainākie un dīvainākie apģērbi, savilkti vairākās kārtās un uz priekšu :) 20:50 parasti bija jāsatiekas pie čigānu staba, kā mēs to vietu saucām un tad jau uz Zabadaku prom. Visspilgtāk atceros vasaras nakti, kad gājām uz Antimaniax no ASV, HC grupa, visnotaļ populāra nekomerciālās mūzikas vidē. Aizejot sāka krēslot, sarkanas debesis un tipiskās Zabadaka lampiņas spīd caur krēslu radot tādu mistiski noslēpumainu atmosfēru. Vakara gaitā mazās šīs mazās pilsētiņas nomalē saradās vēl vairāk cilvēku, kamēr vēsās vasaras nakts gaiss palika karsts jau vien no karstajām cilvēku elpām. Parasti mēs mājās gājām vēlu, apmēram trijos vai četros un staigājām, kamēr uzausa saule, dažreiz klusējot, dažreiz kaut ko pie sevis dziedot :) Kedas kājās, lai nav tulznas, somās ēdamais, protams, un šalle kaklam, ja nu paliek par aukstu. 
Atceros, ka tajā vakarā man viens jaunietis uzmācās un man nācās no viņa bēgt (burtiskā nozīmē), kā rezultātā es samežģīju kāju slēpjoties tumsā aiz mājas :D un viss beidzās ar to, ka es sēdēju un viņš turēja manai kājai klāt aukstu ledu >.> 
Tagad uz to visu atskatos tikai tā, ar smaidu par to kādas mēs muļķes tomēr bijām, tēlojām gudras un pieaugušas, bet nekad nesapratām, kad vecāki zem deguna nomurmināja "Jaunības maksimālisms..." :) Mana māsa tagad tur vēl dodas. Skatoties bildes un pasākumus jāsaka, ka vēsture atkārtojas, tik daudz līdzīgu notikumu. 
Piezīmei dažas bildes, kurām nejauši uzskrēju virsū


 

..[Rise and Shine]..

 ..Just hangover you...
Pavasaris taču nāk, vai ne?

..[If I only could, I'd...you]..

Īsākā grāmata, kas jebkad sarakstīta, ir tikai četrus vārdus gara.
Šodien meklēju spalvas un atradu arī, baltas un pelēkas.
Izskatās, ka man ir ko teikt?
Neteikšu, centīšos sakārtot domu mezglus savās smadzenēs.

..[Nothing and Nowhere]..

 
Piecēlos un sāku lasīt. Rīt jānodod referāts un es esmu tik spītīga, ka rakstu par grūtāko tēmu, jo man vienkārši patīk temats. H. Frankfurta domas eksperimenti Augustīna gribas koncepcijas kontekstā. Liekas, ka uzrakstīšu vienu lapu, jo vairāk nav ko rakstīt un viss. Nu nekas, izspiedīšu kaut ko.
Nokačāju "Slumdog Millionaire" un "Zodiac", gribas noskatīties. 
Ārā šodien auksts, -25 grādi un man īsti nav ko teikt un nav arī laika teikt. Teikt jau būtu, daudz un ļooti daudz, gan jau paspēšu. 
Esmu tizla.
Atradu šo bildi, hm.

..[Adata]..

 Man vajadzēja ierakstīt. Tik pretīgs sapnis. Sapnis, nu jā, laikam tomēr murgs. iemigu un sapņoju, ka esmu netīšām (lai gan nezinu kā tas varētu notikt netīšām) biju ieelpojusi adatu elpvadā. Un es mocījos, tik ļoti sāpēja katru reizi, kad ieelpoju un izelpoju. Tā bija kaut kur starp manām plaušām un traheju, kustējās līdz ar katru nākošo gaisa plūsmu un sāpes bija tādas, ka es centos neelpot, tomēr pēc ilgas ciešānās atkal elpojot sāpēja vēl vairāk. Un es piecēlos, pusmiegā kliedzu, ka man adata kaklā ir un ka es nevaru paelpot. Centos paņemt uz naktsskapīša stāvošo ūdens glāzi, bet biju pārāk satraukusies un rokas trīcēja, līdz es atjēdzos, ka ta bija tikai murgs. Tomēr vēl pēc tam kaklā sajūa nebija patīkama. Nu re, man viss normāli, tik normāli sapnīši rādās :) Kāpēc es nevarētu murgot par, piemēram, rozā bubuļiem skapjos un ļauniem klauniem? 
Ja par murgiem: izismile.com/2009/12/24/the_invisible_empire_i_a_world_in_black_17_pics.html nu tik ļoti, ļoti patīk, uztaisīju speciālu folderi un saglabāju datorā :>

..[Obituārijs]..

Šodien man pašai prieks par sevi, ka pat nemācoties eksāmenus nolieku uz labākajām atzīmēm kādas var dabūt :) Ņemot vērā to, ka nedēļas nogalē tik pat kā savos papīros neieskatījos. Vispār bija jauka nedēļas nogale un jo jaukākas tās ir, jo vairāk man negribas braukt atpakaļ uz Rīgu pie omes, nevaru ciest, bet ko nu, jāmācās ignorēt, ja pecnšas nav nemaz tik grūti. Ja jau sāku par mācībām, tad beidzot redzu gaismu tuneļa galā - vēl divas nedēļas un viss, garām, līdz vasarai, protams. Šī, liekas, ir mana labākā sesija par spīti visam šurum burumam, kas man paralēli bija apkārt. 
Liekas, ka kaut kas nav ar veselību. Es tikai sev solu un solu, ka aiziešu pie ārstiem, bet nevaru saņemties un laika arī tā īsti nav. Vispār labprāt dabūtu pulti ar kuru apstādināt laiku, lai es paspētu visu ko es gribu, lai es varētu noskatīties visas pasaules labākās filmas, izlasīt visas grāmatas, kuras es gribu, satiktu visus cilvēkus, kurus gribu satikt, izdarīt visas lietas, kuras man pat ir pierakstītas, ka tās ir jāizdara...kaut kad.
Jūtos tā, it kā jaunais gads nebūtu sācies. Tāda sajūta, ka no vecā gada dažādas lietas (pozitīvas un ne tik pozitīvas) kā ķēde velkas pakaļ un es tās neesmu no sevis atkabinājusi - vai nu tāpēc, ka nevaru atkabināt vai tāpēc, ka tās man ir vajadzīgas. Domāju, ka jutīšos kā jaunajā gadā savā, nu jau vakardienas, dzimšanas dienā, bet nekā. Depresīvs vecums vispār. Divdesmit liekas vēl tīri labi, bet divdesmit viens jau par daudz. Nez, ko es darīšu, kad man paliks divdesmit pieci? Tiešām raudāšu? O.o Par dzimšanas dienu - tiku nobombordēta ar apsveikumiem, bet vislabākais tomēr laikam bija zvans no tēva vakarā, parunājām par dzīvi un tā, pēc tam tiešām likās, ka viss ir labi un viss arī turpmāk būs labi. Nē nu ir jau labāk, nekā pirms pāris nedēļām, jā, atnāks pavasaris un viss būs pavisam labi. 
Gribu uz Ņujorku, ak vai :) Gribēt jau nav slikti, laikam :D (Kad es sāku gribēt, to gan es nepateikšu.)
Šonakt atkal redzēju to sapni - ka čigāni tirgo gaisu polietilēna maisiņos par diviem dolāriem vienu maisiņu, no vecas PSRS automašīnas bagāžnieka. Liekas, ka noturīgākais sapnis, kāds man dzīvē bijis, stulbs bezgala. 
P.S. Šis ieraksts nav ne šāds ne tāds, tikai vārdu birums.
P.S.S. Piereģistrējos www.facebook.com, jo man pēdējā laikā daudzi kursabiedri un paziņas prasa, kāpēc es tur neesmu un to vajag un to, tad atkal kaut ko vajag, nekas, myspace esmu, tā kā viens kaut kāds portāliņš neko nemainīs. Tikai facebook ir stulbs, vai arī es esmu stulba, jo nemāku vēl tā īsti tur orientēties. 

..[Bla bla bla]

 Jāsāk ar - ārprāc, cik ilgi neesmu neko šeit rakstījusi, bet nu re, pēkšņi sagribējās. 
Pagājis jau vesels gads, tuvāk nāve un vecums un pretīgums :) Jā, ak vai, es joprojām esmu negatīva, laikam dažas lietas nemainās. Pagājušo jauno gadu vēl sagaidījām Rīgas dzīvoklī un viņš dusmojās, jo es izgrūstīju statīvu vai kaut ko tādu, īsti vairs neatceros. Šo jauno gadu sagaidīju Kuldīgā ar mammu un Montu, Indra arī bija, bijām laukumā uz mēra uzrunu un skatījāmies kā šauj raķetes, mierīgi un tizli, bet man patika :) Lai gan es nejūtos tā it kā kaut kas būtu mainījies un sācies kaut kas jauns. Dažreiz man liekas, ka jaunajam gadam vajadzētu sākties pavasarī, jo tad arī cilvēki jūtas "jauni", lai gan tad atkal zustu tā siltuma/aukstuma sajūtu diference. 
Nu ko, rīt man sākas sesija, esmu slinka govs un šīs dienas laikā man jāuzraksta eseja (4 lpp, jūtos kā vidusskolā, vēsturē, tik mīļi) par reformāciju un arī līmenis, kādā tā eseja būs, nebūs tālu no vidusskolas līmeņa, redzēsim :)
Es atceros, ka šeit pat rakstot es bimbāju stundām ilgi par to kā man riebjas dzīvot un atrasties Kuldīgā, tagad nedaudz paņemšu atpakaļ tos vārdiņus, jo man riebjas arī Rīgā. Nē, ne jau universitāte vai kursabiedri, bet tas, ka man jādzīvo pie omes, Maskačkā, lai gan arī esot centrā ir sajūta, ka viss spiežas virsū neļaujot elpot, šķiet tā ir vientulības sajūta. Es gribu savu dzīvokli un savu dzīvi, nezinu, kad kaut ko tādu dabūšu un droši vien arī tad atradīšu lietas par kurām ņerkstēt. Es vispār nezinu, ko es gribu un tas mani tracina visvairāk. Laikam labāk ir paļauties uz dzīves gudriem cilvēkiem un klausīt viņiem, kad viņi saka, ko es gribu un ko man vajag, pati es sevi nevaru saprast un savaldīt, bet viens pasniedzējs teica, ka tas ir normāli, ka šad tad baidās no sevis, liekas, ja tas ir 24/7, tad tas vairs nav īpaši normāli. Man gribētos, lai mani nohipnotizē un paskatās, kāda es varētu būt, lai mani dzen uz kaut kādiem "brainwashing" seansiem, hm. Nē, es nezinu, ko es ar to vēlējos pateikt. Laikam to, ka kādreiz man likās, ka pēc 20 gadu vecuma cilvēki ir gudri un tas ir labākais laiks dzīvē, bet es tikai sēžu un pukstu, esmu nedaudz enciklopēdiski gudra un no dzīves nejēdzu ne tik, cik melns aiz naga. 
Labi, pietiek ļerkstēt, atpakaļ pie rakstīšanas, tikai piezīmēšu, lai neaizmirstu to, ko tāpat nevar aizmirst: "Sweetest dreams with dying horses" *.*